Dejotāja IEVA BITENIECE. “Es jutu, ka, ja es daru, es ticu, es vizualizēju, es mācos, es kļūdos – es iegūstu to, ko vēlos.” INTERVIJA.

DEJA IR DVĒSELES VALODA. Tā tiek rakstīts gandrīz visos glancēti šarmantajos, eleganti izsmalcinātākajos žurnālos Manhetenā, Madridē, un ticu, ka arī Rīgā un citviet! Pat šeit! Un, kas tad īsti slēpjas zem MAĢIJAS ar vienu pseidonīmu – deja? Es Jums kā psihologs vien varu atbildēt – LAIME! Tie, kas tikko kā man pavīpsnēja, es Jums piemiedzu ar aci, jo ticiet vai nē, bet nekas nevar būt labāks par Lietus Dejām Vasarā! Un Jūs tik pavērojiet tos, kas MĪL deju tā, kā mēs KATRS, kurš īstenojis savu sapni! TĀ NO SIRDS! Un īstenībā, mīļais lasītāj, aiz dejas, tāpat kā tikko izskanētas dziesmas, slēpjas kas vairāk. Kas tieši? To Jūs šodien uzzināsiet!

2017_07_17-09-25-27_oskarsludvigscom_web

Foto: Privātais arhīvs.

Viņa ir spilgta. Viņa ir talantīga. Viņa ir mērķtiecīga. Viņai skatuve, deja un dzīve, kas mākslinieka ēnā, nav sveša! Un viņa mīl to, ko dara, un, lai cik notrallināta šī frāze nebūtu, tā ir tik patiesa! Viņa IEDVESMO! Mīļais lasītāj, Jūsu uzmanībai, Ieva Biteniece!

2017_10_20-16-11-52_oskarsludvigscom_web

Foto: Privātais arhīvs.

Sabiedrībā esi pazīstama kā dejotāja, horeogrāfe. Deju studijas ”PRO/X” izveidotāja! Katru nedēļu radi ko jaunu savā mājas lapā, neskaitot mākslinieka dzīvi! Kā tas ir – BŪT NERIMSTOŠĀ KUSTĪBĀ?

Reiz lasīju, ka kreativitāte ir muskulis. Līdz ar to, ja to regulāri trenē, tas diezgan labi strādā. Skolā biju jau iemācījusies enerģijas nezūdamības likumu, kā arī to, ka enerģija rodas no enerģijas. Kopš šīs atziņas saliku kopā, tā mērķu piepildīšana ir kļuvusi par manu ikdienu. Dažus varētu pārsteigt tas, ka visu to The Secret padarīšanu uzskatu par muļķībām, kā arī tīri motivācija un iedvesma ir tukša runa, ja neliek klāt pārējās sastāvdaļas. No domām vien nekas nenotiek! Un motivācija ļoti reti atnāk pie cilvēka, kas neko nedara. Arī nekas labs neatnāks vienkārši gaidot. Nerimstošā, sabalansētā kustībā notiek brīnumi! Un tajā būt iekšā ir diezgan maģiski. Nemelošu – grūtības, neveiksmes, pārdzīvojumi ir milzīga daļa no tā. Daudz gadus es kļuvu atkarīga no šī adrenalīna – es jutu, ka, ja es daru, es ticu, es vizulizēju, es mācos, es kļūdos – es iegūstu to, ko vēlos. Bet vai man to vajadzēja? Nē. Tā bija lieliska mācība, ka manas vērtības nebija atbilstošas manai iekšējai pasaulei. Un tas mani noveda pie populārās slimības – veģetatīvā distonija. Patiesībā, man nepatīk par to runāt. Jo mazāk par to runāju, jo labāk jūtos. Bet jāsaka paldies, jo tā mani piebremzēja, salika pa vietām. Joprojām māca saskatīt īstās vērtības. Tagad nerimstošajā kustībā ir iekļauta arī atpūta. Es mēģināju vairāk apstāties, bet mans prāts un sirds vēlas tik daudz paspēt izdarīt, tāpēc ļaujos. Apdomīgāk, protams.

2017_10_20-15-42-52_oskarsludvigscom_web-2

Foto: Privātais arhīvs.

Kā nonāci līdz dejotājas pasaulei? Bērnības sapnis vai tomēr liktenis?

Ja tā godīgi, tas nekad nav bijis mans sapnis, un arī tagad tas nav ne mans sapnis, ne mērķis. Varētu teikt – apstākļu sakritība. Es nespēju dejošanu īsti uzskatīt par darbu – tā ir daļa no manas dzīves. Hobijs? Arī nē. Patiesībā, ļoti sarežģīts jautājums. Tās visas aizkulises, ko es daru, lai vispār būtu tāda studija kā ”PRO/X” – tur dejošana ir tikai kādi 20%. Man ļoti patīk, ka man ir kaut kas savs, ko es varu ucināt. Tieši Brenda veidošana, mārketings, organizācija, vide, menedžēšana, radošā video/foto pasaule, skatuve – tas mani ļoti aizrauj. Un tā ir sagadījies, ka jaunības dienu hobijs ir visa šī pamats. Tik pat labi tas varēja būt futbola klubs vai veļas mazgātava (visticamāk jau, ka nē). Tad es teikšu – jā, tas bija liktenis. Kā es nonācu līdz dejai? Ļoti garlaicīga atbilde – aizgāju ar draudzenēm dejot, jo skolā ar paraugdemonstrējumiem uzstājās viena deju grupa. Tā ir pagājuši 15 gadi.

12440416_1123422084357247_1425223343641210515_o

Foto: Privātais arhīvs.

PROX_SI_DAY1_Selected-2-3

Foto: Privātais arhīvs.

Mūzika uz pilnu jaudu! Un tad pēkšņi ritms saplūst ar kustībām, kas tikai un vienīgi Tavas! Un, kad prieks – dejotprieks, plīst pāri visām malām! Varu tikai iztēloties, cik sulīga garša ikdienā, Jums – dejotājiem, pieder! Kas Tavuprāt, ir labākais Jūsu profesijā, ko bieži vien par profesiju vis vairs nenosauks!

Manuprāt, dejā labākais ir tas, ka tu zini vēl vienu valodu, kurai nav nepieciešama runāšana. Ir tik daudz, ko vārdi nespēj pateikt, vai arī mēs īsti nevēlamies, lai kāds zinātu, ka runājam par viņu. To mēs varam ielikt dejā. Kā arī – deja ir jautra padarīšana. Vispār deju pasaule ir tāda vieta, kur pazūd realitāte. Tu nokļūsti tādā paralēlā realitātē, kur ir citi ”noteikumi”. Noteikti pluss ir – dažādas skatuves, dažādi tēli, pasākumi un pasaules apceļošana. Un cilvēki! Dejotāji ir ļoti interesanti un dīvaini cilvēki. Mums deja atņem nedaudz filtru, un ”īstās” realitātes iedzīvotāji bieži vien šķībi skatās uz mums. Es priecājos arī par darba laiku – nav rīti (izņemot, kad ir pasākumi). Praktiski, manās rokās ir iespēja izveidot pasauli tādu, kāda tā man patīk, un to piedāvāt citiem. Pagaidām arī citiem patīk.

220217_Ievai-7

Foto: Privātais arhīvs.

Vēl nesen lasīju, kā teici: ”MAN ĻOTI PATĪK KĀ DEJO CILVĒKI! It īpaši, ja tie nav profesionāļi.” Paldies Tev par to! Ko Tu ieteiktu tiem, kas vien teic, ka neprot dejot, jo pati vien zinu to, ka kustēties ritmā, neritmā – visi prot!

Pastāstīšu sīkāk, kā es to redzu. Tas ir kā ar mazu bērnu, kurš iepazīst pasauli. Mums visiem patīk, kā viņi reaģē, cik viņi ir patiesi, un cik tomēr loģiskus jautājumus uzdod. Tā ir līdz brīdim, kad ieliekam tos sistēmā, iedresējam savus noteikumus un principus. Nav slikti – ir ērti. Tad, kad cilvēks, kurš nekad nav profesionāli mācījies dejot – brīvi dejo – tu redzi tā unikalitāti. Nekas nav ielikts rāmjos. Un tas ir – iedvesmojoši. Tāpēc, man kaitina tie teicieni – ”es nemāku dejot!” . Jā, tu varbūt nemāki izdejot noteiktas kustības pie noteiktas mūzikas – ticu, bet dejot, dejot māk visi. Tas ir cilvēka dabīgs instinkts. Re, cilvēks saka, ka nemāk dejot, jo iespējams viņam kāds to ir pateicis, vai arī viņš ir iemācīts sevi salīdzināt ar citiem. Un visi tie kritiķi, kuri spēj kādam pateikt – tu nemāki dejot, lai iet ieskrieties. Cita saruna būs, ja runāsim par profesionālo dejošanu. Dejo neritmā? Ko mēs zinam, ko šis cilvēks dzird. Varbūt viņam ir savs ritms.

220217_Pro-x_10-179

Foto: Privātais arhīvs.

Vai Tavuprāt, latvieši ir dejotājtauta?

Man nav īsti viedoklis par šo jautājumu. Nekad neesmu domājusi par to. Arī šobrīd, mēģinot par to domāt – nav tāda vienlīdzīga atbilde. Jā un Nē.

2017_07_17-09-01-42_oskarsludvigscom_web-3

Foto: Privātais arhīvs.

Ticu, ka Tu vien nodomā, ka dejas nekad nevar būt par daudz, bet par Tevi pašu arī dzen! Saki, lūdzu, kas Tevi iedvesmo?

Ar iedvesmu ir sarežģīti. Tā atnāk tik negaidītos mirkļos, un es aizmirstu vispār, kas to ir izraisījis. Kopumā mani visvairāk iedvesmo darbīgi un unikāli cilvēki. Viena no manām mīļākajām lasāmvielām ir biogrāfijas, kā arī dokumentālās filmas. Es redzu cilvēku, kurš ir tāds pats kā es, ar dotām 24h diennaktī un prātu. Ja citi var, visticamāk, tad es arī to varu. Kā līdz tam tikt – tas jau ir cits stāsts, galvenais ir sākt. Bet iedvesma var rasties no jebkā, no kaut kā dzirdēta, no redzēta, kāda cilvēka darbības, no mākslas, no sarunām utt. Tāpēc mēģinu neieciklēties uz to. Daru – un tiek izdarīts. Jā, parasti jau tas process beigās iedvesmo. Nesen domāju soļus treniņam, neko nevarēju izdomāt, sadusmojos un sāku smieties par dusmām. Mans darbs ir domāt soļus, kur nu vēl labāku darbu!? Bieži sev jāatgādina: ”Ņem to visu vieglāk” !

2017_07_17-08-04-03_oskarsludvigscom_web

Foto: Privātais arhīvs.

Ar mani pašu ir tā, ka reizēm tik Mamma stāsta, ko sastrādāju bērnībā, un tad tik acis ieplešas! Kā Tev? Vai bērnībā podus gāzi, zapti vārīji? Vai biji paklausīga?

Vienīgā lieta, ko es tādu izdarīju – netīšām aizdedzināju savu gultu. Un pati to arī nodzēsu. Tā kā atbildība man ir kopš dzimšanas. 2 gadu vecumā ar mammu kopā klāju banketus, un jau 11 gadu vecumā sāku strādāt par administratori solāriju studijā, tāpēc arī pieaugt vajadzēja ātri. Milzīgi pārdzīvojumi, ka draugi varēja skriet un baudīt bērnību, bet man vajadzēja koncentrēties darbam. Tagad, par to ieaudzināto darba kultūru, protams, priecājos. Bērnudārzā negāju, negribēju. Nevarēja mani uz turieni dabūt, tāpēc bērnu dienas sanāca pavadīt vienai, ar brāļiem, vai arī doties līdzi vecākiem darba gaitās. Vasaras un nedēļas nogales pavadīju Alūksnes pusē, tur nāk tā mīlestība pret dabu. Uhh, man tik ļoti patika laivot, man pašai bija arī sava laiva, gaiši zila, kuru nosaucu – ”Zobenzivs”, un katru vasaras sākumum ar korektoru priekšām rakstīju šo uzrakstu. Jap! Tikko sazvanījos ar māti, un apstiprināja, ka nekādus podus negāzu, biju paklausīgs bērns!

IMG_1857

Foto: Privātais arhīvs.

Ja kādu dienu Tu atvērtu acis un saprastu, ka horeogrāfija, deja un skatuve vairs nav Tava. Kas Tu vēlētos būt?

Ideālā profesija būtu – ceļošana. Tas ir darbs? Vajadzētu. Es gribētu redzēt pasauli, par to rakstīt un filmēt to.

2017_07_17-09-32-21_oskarsludvigscom_web

Foto: Privātais arhīvs.

Tava mīļākā vieta Latvijā?

Man patīk jebkura vieta, kura nav pilsēta. Zinu, ka mūsu tautai patīk jūra – man tā ne īpaši saista. Jā, patīk pastaigāt, bet ne īpaši bieži. Pietiek ar reizi gadā. Manai sirdij labāk patīk meži. Perfekta atslēgšanās no ikdienas, ar kalnu riteni pa saknēm, sūnām, krūmiem, smiltīm izārdīties.

Trīs vērtības, ko cilvēkos vērtē visaugstāk?

1.Spītība. Man patīk, kad cilvēki spēj būt augstāki par subjektīvu kritiku, un, ticot savam mērķim, pierādīt, ka spēj to, ko ir iedomājušies. Es ticu tam, ka nav patiesības un vienas formulas, sasniegumiem, tāpēc mēs nevaram vērtēt/kritizēt kāda cilvēka lēmumus. Tieši tie ”nepareizie” lēmumi ir radījuši inovācijas, kas tagad ir daļa no mūsu ikdienas.

2.Godīgums. Kam gan nepatīk godīgi un patiesi cilvēki. Šajā sakarā – nav vajadzība pielabināties, ja tā patiesi nedomā. Esmu PAR viedokli. Pamatotu viedokli.

3.Lojalitāte. Dari to, ko esi solījis un vairāk. Sasniegumi garantēti.

2017_10_20-16-33-56_oskarsludvigscom_web-2

Foto: Privātais arhīvs.

Vai tici zvaigznēm debesīs? Par ko sapņoji bērnībā un par ko šodienā?

Dīvaini to teikt, bet es ”ticu” kosmosam. Kā tam var neticēt? Es ticu, ka arī citur ir dzīvība. Kaut kā šaubos, ka mēs vienīgie esam tik īpaši. Bērnība man ir tik tāla tāla, kā citā dzīvē. Prāts ir nobloķējis to posmu, un man atmiņās ir vien pāris kadri palikuši. Bet jau agrīnos pusaudžu gados, es sapņoju par to, ka es varētu būt žurnāliste un intervēt ”Spice Girls”. Vispār, mans sapnis ir bijis – būt starp mūziķiem. Un ziniet ko, tā ir mana realitāte. 80% manu draugu ir mūziķi. Kā jau kārtīgs pusaudzis – es sapņoju, ka vēlētos būs slavena. Šobrīd tā šķiet tik smieklīga vēlēšanās. Vienu brīdi gāja uz to, ka kļūstu sabiedrībā zināmāka, žurnāli sāka rakstīt par mani, paparaci pasākumos knipsēja bildes un izdomāja nepatiesus rakstus. Tajā mirklī es sapratu, ka tieši tas ir tas, ko noteikti nevēlos. Dzeltenā prese ir sērga, kura iznīcina tavu pašapziņu. Es vēlos, lai raksta par maniem darbiem, nevis kur es esmu bijusi, un ar ko tiekos, un kā mainās manas matu krāsas. Bieži sapņoju par mieru. Es zinu, ka nespētu. Bet pieķeru sevi pie domas, ka vēlos dzīvot kalnos, mazā mājiņā, kur tuvākais veikals ir vairāku kilometru attālumā. Varbūt kādreiz…

2017_07_17-09-20-19_oskarsludvigscom_web

Foto: Privātais arhīvs.

Lapas birst un birst. Kad aukstums kāpj, tad kamīns silda, un vecmammas adītās zeķes arī! Kā Tu pavadi rudeni?

Rudens ir mans jaunais gads. Tas sakrīt ar manu dzimšanas dienu, un jaunas sezonas sākumu manā darba vidē. Kā saka – ražas laiks. Rudeni pārsvarā pavadu telpās – un atjēdzot tikai tad, kad ir jau jāizliek ziemassvētku gaismiņas. Lai nebūtu šī trakā atklāsme, es visu gadu turu studijā ziemassvētku gaismiņas. Tas nedaudz pietur laiku.

Īpaša recepte?

Man ir pāris lietas, kuras pāris gadu laikā esmu iemācījusies ņemt vieglāk:

1.Nauda nāk un iet. Līdz ko tai tiek piešķirta milzīga vērtība, tā sliktāk nāk. Es saprotu, ka ir nepieciešams ēst, uzturēt vidi utt. Es zinu, bet ko sāku tai piešķirt mazāku vērtību – tā kļuva padevīgāka. Pirms sāku darbu, es nemaz neiedomājos par to – cik maksās. Es no sākuma izvērtēju, kāds man ir morāls un pieredzes iegūstošs labums. Tad man piedāvā maksu. Un tā nāk. Protams, strādājot ”nopietnu” darbu, es nopelnītu vairāk, un varētu braukāt ceļojumos uz siltajām zemēm, bet man to nevajag. Svarīgākais – ir morālais ieguvums. Arī sirdsapziņa tīrāka.

2.Mazāk mantu. Esmu augusi krājēju ģimenē, kur viss tika saglabāts ar domu ”ja nu”, un katrs brīvais stūris piepildīts ar kaut ko. Kopš esmu skarba un metu visu ārā – arī prāts ir kļuvis tīrāks, un ir spēja skaidrāk domāt.

3.Netaupīt. Netaupīt lietas. Ja ir kaut kas smuks un dārgs – lietot! Kam tad tas ir domāts? Lietas ir jālieto. Tajā skaitā drēbes, kurpes, trauki utt. Un ja saplīst, tad nepārdzīvot – tā ir TIKAI manta. Mūsdienās skumji kļūst, redzot, ka ir cilvēki, kuri mantu mīl ar fizisku mīlestību. Un taupa. Kaut kam…

2017_10_20-16-57-12_oskarsludvigscom_web

Foto: Privātais arhīvs.

Un novēlējums www.laumaozola.lv lasītājiem ?

Un ziniet kā, jo vieglāk visu uztver, jo vieglāk viss nāk. Protams, šis padoms varētu nederēt visiem, jo mums katram savs dzīves ceļš ejams. Galvenais – esiet patiesi pret sevi. Nesējat citu domas savā dārziņā. Jums ir dota brīnišķīga lieta – prāts, kuru jūs varat pielāgot, apvienojot ar sirds vēlmēm. Ehh.. vienkārši jāelpo! Šo vienkāršo lietu bieži piemirstam. Lai izdodās!

2017_07_17-09-01-26_oskarsludvigscom_web-2

Foto: Privātais arhīvs.

Es minēju, ka aiz dejas, tāpat kā tikko izskanētas dziesmas, slēpjas kas vairāk. Un ticu, ka katrs domā, vai zvaigznēs, kas debesīs, zīlē – kas tieši! … Manuprāt, PERSONĪBA. Spēcīga un sirsnīga. Unikāla un neaizvietojama. ĀRKĀRTĪGI PATIESA, JO DZĪVO KATRU MIRKLI – DEJĀ, VEIDOJOT VIDEO, VAI PAT BAUDOT DĀVANAS MEŽĀ! Paldies Tev, Ieva, par uzticēšanos!

Mīļais lasītāj, būšu arī es atklāta! Nav bieži, kad es smaidu ar acīm, ar degsmi, kad liekas, ka Dzīve Pareizajās Sliedēs Slīd, bet, kad ”ucinu” Ievas stāstu, ko Jūs nupat tvērāt, ŠĪ SAJŪTA NO MANIS NEATKĀPJAS, par ko esmu pateicīga! Sajūta, kas slēpjas vienā – Cik Cilvēki Apbrīnojami, daloties stāstos ar mani, un es, savukārt, ar Jums! Paldies par to! Un par šo: ”…vienkārši jāelpo!” Mīļais lasītāj, kā Ieva Biteniece, es saku Jums arī uz atvadām – Lai Izdodās!

 

P.s. Mums IZDOSIES! Kas tieši? Viss, kam Jūs no sirds ticat!

Līdz Nākamajam Stāstam!