“AUTORA UZDEVUMS IR STĀSTU EMOCIONĀLI IZDZĪVOT, UN, LAI TO IZDARĪTU, IR JĀUZPLĒŠ VISAS BRŪCES, KĀDAS TEV PAŠAM JEBKAD BIJUŠAS.” : RAKSTNIECE KARĪNA RAČKO. INTERVIJA.

Jau izsenis par rakstnieka dabu un auru klīst leģendas. Tās pašas leģendas, kas vītas pagātnē un tiks sadzirdētas nākotnē. Un pat maldiem šeit nav vietas! Rakstnieka talants, mīlestība un kaisle pār vārda spēku vieš apbrīnu. Apbrīnu, kas nedziest un neizdzisīs miljardiem gadu aiz saules stara. Un tomēr, tā līdz kaulam par rakstnieku kļūt lemts vien retajam. Tāpat kā aiz sevis atstāt savas pēdas, kas lūkosies ntajās paaudzēs. Šodien Laumas laimes hormoni gavilē un ticu, ka Tavi, mīļais lasītāj, arī dzen, jo ciemos harizmātiska, talantīga, patiesa un šarmanta personība. Mīļais lasītāj, atļaušos teikt šī brīža iecienītākā rakstniece Latvijā, un ne velti! Jūsu uzmanībai, KARĪNA  RAČKO! 

Liāna Brūvere3_Easy-Resize.com

Foto: Liāna Brūvere

”Karīna Račko, …  mūsdienās visvairāk apspriestākais vārds latviešu rakstniecībā.” Reizēm sajūta, ka Latvija elpo Tavā ritmā. Sievietes ar neizstāstāmi reibinošu garšu, lasa Tavus romānus. Iespējams, ka pat Latvijas vīriešiem, nereti ar saviem stāstiem, kas ietērpti lappusēs un cietos vākos, esi sagrozījusi galvu, bet – pelnīti! Vai jau bērnībā zināji, ka kādu dienu Latvijas grāmatnīcās mirdzēs un laistīsies Tavi iniciāļi? 

Tolaik man bija sapnis kādu dienu turēt rokās pašai savu grāmatu. Taču bija nepieciešami divdesmit septiņi gadi, lai es šim sapnim noticētu un uzdrošinātos spert pirmos soļus uz tā piepildījumu. Bērnībā vienlīdz kaislīgi gan rakstīju, gan lasīju. Mani stundām ilgi varēja atstāt nevis rotaļlietu veikalā, bet gan grāmatnīcā, kur es ar apbrīnu un pat bijību aplūkoju grāmatu vākus, izpētīju anotācijas un prātoju par autoru reālajiem dzīvesstāstiem. Pagājušajā vasarā, atpūšoties lauku mājās Saunagā, bēniņos nejauši atradu bērnības pārdomu kladi, kurā vienpadsmit gadu vecumā biju ierakstījusi: „Mīļā dienasgrāmata, es ļoti gribētu kļūt par rakstnieci”. Diemžēl bērnības sapņi ir trausli, un daudzi no mums palaiž tos vaļā, pašrocīgi novelkot robežu starp sasniedzamo un šķietami neiespējamo. Tikai ar laiku saproti – patiesībā iespējamo un neiespējamo definējam mēs paši, un šīs definīcijas nosaka to, cik pilnasinīgi dzīvojam. Tagad, pēc trīs ļoti veiksmīgu grāmatu izdošanas, joprojām neuztveru rakstīšanu kā darbu. Pilnībā piekrītu teicieniem, ka, darot to, ko mīli, tev nekad mūžā nebūs jāstrādā. Man rakstīšana ir sirds aicinājums.

Valdis Kauliņš

Foto: Valdis Kauliņš

Tavs pirmais romāns ”SAPLĒSTĀS MEŽĢĪNES” pāršalca Latviju kā sensācija. Manāmus panākumus guva arī Tavs otrais romāns ”DEBESIS PELNOS”, un Tavs svaigākais lolojums, kuru pati es atzinusi par savu, līdz šim provokatīvāko darbu, romāns ”SAMAITĀTĀ”. Kā ir, uzdrošināties un tipināt rakstnieces kurpēs, jāteic aprīnojami braši un iespaidīgi!

Jā, „Saplēsto mežģīņu” tirāža šobrīd ir 15 000 eksemplāru, savukārt mana jaunākā grāmata „Samaitātā” jau pirmās nedēļas laikā tika pārdota 6000 eksemplāros. Protams, es ļoti priecājos, ka tik liela sabiedrības daļa atzinīgi novērtē manus darbus, tomēr es nekad neesmu apsēdusies pie datora ar pienākuma apziņu – man tagad jāuzraksta vēl viens bestsellers. Liela tirāža nav un nekad nav bijusi mans pašmērķis, es rakstu galvenokārt sev un savam priekam. Turklāt visspēcīgāko radošo lidojumu iespējams piedzīvot tad, ja nedomā par to, kā tevis rakstīto uztvers potenciālie lasītāji. Rakstīšanas laikā es pilnībā ļaujos un uzticos savām sajūtām – nekādas cenzūras. Tagad jau esmu guvusi pārliecību – ja stāsts aizraus mani pašu, tas aizraus arī manus fanus. 

Liāna Brūvere2_Easy-Resize.com

Foto: Liāna Brūvere

”Manas negulētās naktis un paveiktais darbs iegūst pavisam citu vērtību, apzinoties, ka caur grāmatu stāstiem izdevies pieskarties cilvēku dvēselēm.” Tu nebaidies rakstīt par, iespējams atļaušos teikt, Latvijā vēl ne tik ierastu žanru, erotiskie romāni. Tomēr jāatzīst, var just, ka Tavas negulētās naktis ir attaisnojušās. Vai jūti lasītāju atbalstu, jo zinu, ka reizēm latviešiem tīk ne tikai teikt vārdus, kas dvēseli silda. 

Esmu ļoti pateicīga lasītājiem par atbalstu – tas dāvā neaprakstāmu spēku! Vienmēr esmu sacījusi, ka lasītāju emocijas un mīlestība pret to, ko es daru – manuprāt, tas ir augstākais novērtējums, kādu rakstnieks vispār var vēlēties. Mani ārkārtīgi iedvesmo diskusiju pēcpusdienas Latvijas bibliotēkās. Pagājušajā pavasarī tikos ar lasītājiem dažādos Latvijas rajonos, un arī šogad februārī un martā mans grafiks būs visnotaļ saspringts – paredzēta vesela virkne pasākumu Līvānos, Lauberē, Salacgrīvā, Ezerē, Limbažos un citviet. Katru dienu saņemu emocijām pārpilnas vēstules no sievietēm un vīriešiem, jauniešiem un pensionāriem. Esmu guvusi atziņu, ka lasītāji manos darbos meklē un atrod sevi – varoņu psiholoģijas līkločos, attiecību peripetijās, šaubās un kļūdās, laimes, mīlestības un esības jēgas meklējumos. Neskaitāmas sievietes man ir nākušas klāt un sacījušas – man liekas, ka jūs rakstāt tieši par mani, par manām sajūtām, par attiecībām, kādas man reiz ir bijušas. Domāju, tieši šis ir galvenais faktors, kas izraisa karstasinīgo viedokļu apmaiņu par maniem darbiem – lasītāji velk paralēles ar savu pieredzi, savām fantāzijām vai tabu. Tādēļ atsauksmju dažādība mani nepārsteidz, jo cilvēki paši ir dažādi, ar atšķirīgu pagātnes bagāžu, pasaules redzējumu, izpratni un interpretācijām. Protams, kā jau jebkura publiska persona, es esmu sastapusies arī ar skaudību, nenovīdību, neracionālu naidu. Es no tā pilnībā distancējos. Veiksmīgi un laimīgi cilvēki netērē laiku un enerģiju negācijām.

Ilze_Kalniņa3-2

Foto: Ilze Kalniņa

”Rainers Millers ir viens no spožākajiem Latvijas teātra jaunajiem talantiem. Dēvēts par spēka un ekstāzes aktieri, vīrietis ieguvis atpazīstamību sabiedrībā ne tikai ar līdzšinējo skatuves pieredzi, bet arī skandalozo slavu. Jaudīgs motocikls, tetovējumi, nebeidzama bohēma un sievietes – Rainera dzīve ir brīvība vispārākajā pakāpē, katrs temperamentīgā aktiera solis kā izaicinājums liktenim, pārdroša visatļautības robežu pārbaude.” Viens no tipāžiem Tavā romānā “SAMAITĀTĀ”!  Atzīšos neglaimojot ne Tev, ne sev! Es pārlasu neskaitāmas reizes un sajūta tik viena, vai patiesi romāns ar izcelsmi – Latvija? Jau tagad tepat, mājās – esi kļuvusi iecienīta rakstniece, bet vai Tavuprāt, kādu dienu Tavi romāni piedzīvos pasaules elpu? Atļaušos minēt to, ka no manis nepazūd šī jausma, ka svešā mēlē, tāpat kā šeit, Tavi vārdi juku jukām aizrautu! Vai tomēr vēlies, lai Tavi darbi zeļ un plaukst tikai Latvijā?

Man patīk izaicinājumi, tādēļ uzskatu, ka tulkojums angļu valodā un starptautiskā tirgus iepazīšana būtu ļoti interesants piedzīvojums, kas sniegtu vērtīgu pieredzi. Zinu, ka par maniem darbiem interesi ir izrādījuši vairāki ārvalstu izdevēji. Izdevniecība ir veikusi pārrunas ar igauņiem, kuri vēlas izdot „Saplēstās mežģīnes”, tā kā šobrīd viss ir procesā. Jāpiebilst, ka man kā rakstniecei pats svarīgākais tomēr ir konstanti radīt kaut ko jaunu.

Liāna_Brūvere_Easy-Resize.com

Foto: Liāna Brūvere

”Katrs rakstnieks savos darbos zināmā mērā attēlo pats sevi, bieži vien pat pret savu gribu.”: Tā ir teicis neviens cits kā Gēte. Saki, lūdzu, kā tad īsti ir. Rakstīšana Tev nāk vieglā ceļā, vai tomēr jāliek lietā un vietā spīts un cīņasspars? Kaut gan nojausma man teic priekšā, ka Tavos tempos grūtības lāses nevīd.  

Rakstīt – man tas vienmēr licies tikpat viegli un pašsaprotami kā elpot, turklāt reizēm tikpat eksistenciāli nepieciešami. Ir brīži, kad šķiet – es nespētu nerakstīt, jo sakāmais teju vai laužas uz āru. Tā ir brīnumaina, transam līdzīga sajūta – just, kā vārdi virknējas paši no sevis, sižets attīstās, spriedze pieaug. Ir dienas, kad apsēžos pie datora no rīta un tā aizraujos, ka pat nemanu, kā paiet laiks – attopos tikai pašā vakarā, izsalkusi un nogurusi, bet gandarīta par paveikto. Piekrītu, ka rakstnieks nevar atainot to, par ko viņam nav pilnīgi nekādas nojausmas, tāpēc manos darbos fantāziju caurvij arī manu uzskatu, sajūtu un dvēseles fragmenti, gan apzināti, gan neapzināti iespaidi no tā, ko esmu pieredzējusi vai novērojusi līdzcilvēku attiecību modeļos un likteņos. Man patīk spēlēties ar varoņiem – ielikt katrā kādu kripatu no sevis, lai varētu labāk identificēties un tēlu izprast, un vienlaikus piešķirt citas īpašības, kādas man pašai nepavisam nepiemīt, lai būtu interesantāk rakņāties psihē un attaisnot motīvus. Vispār rakstniekam nākas būt pret sevi ļoti nesaudzīgam. Autora uzdevums ir stāstu emocionāli izdzīvot, un, lai to izdarītu, ir jāuzplēš visas brūces, kādas tev pašam jebkad bijušas. Mīlestība, kaisle, sāpes – tās ir sajūtas, kuras jāpazīst, lai rakstītu šajā žanrā.

Ilze_Kalniņa1

Foto: Ilze Kalniņa

Vienā intervijā, kas šodien iet secen, esi teikusi: “Mani romāni ir par sievietes spēku!” Tomēr jautājums met līkloci, kur Tu rodi spēku, kad rokas nolaižas?

Spēks un ticība – tās ir divas lietas, ko cilvēks galvenokārt var rast tikai un vienīgi pats sevī. Tomēr tuvo cilvēku sapratnei un atbalstam ir ļoti liela loma. Man ir paveicies, jo mans vīrs patiešām ir kā mūra siena, aiz kuras paslēpties un justies pasargātai.

Mārcis Baltskars

Foto: Mārcis Baltskars

Mēdz teikt, ka rakstnieks dod tikai impulsus, viss pašam jāuzbur! Ko lasa pati rakstniece?

Es lasu visdažādāko žanru literatūru, jo atšķirīgi žanri sniedz atšķirīgu ieguvumu – dažas grāmatas kalpo kā instruments prāta un garīguma attīstībai, citas ir vienkārši patīkams izklaides avots. Pēdējā laikā ļoti esmu iecienījusi kriminālromānus un trillerus, īpaši Jū Nesbē daiļradi. Mani interesē cilvēka psiholoģiskā tumsa, ko ar smalku ironiju prasmīgi ataino Hokans Nesers, patīk Čārlza Bukovska cinisms un melnais humors. Emocionāli mani ļoti saista latviešu dzejas mantojums, savukārt romantiski erotiskajā žanrā mana favorīte jau kopš pusaudžu gadiem bijusi Džūdita Maknota.

Ilze Kalniņa2

Foto: Ilze Kalniņa

Ja mēs aizveram acis un jaušamies nākotnes ritmam! Vai top jau jauns betsellers?

Jā, šobrīd es strādāju pie savas ceturtā romāna, kurš grāmatnīcu plauktos visticamāk varētu nonākt nākamajā ziemā. Intrigai varu atklāt, ka paralēli esmu pieņēmusi ļoti interesantu sadarbības piedāvājumu un rakstu scenāriju kāda populāra Latvijas režisora topošajai filmai.

Ģirts Ozoliņš (F64)

Foto: Ģirts Ozoliņš

Un tagad mazliet par Tavu dzīves garšu, neaizēnojot Tavu karjeru! Vai vēl aizvien ik pa laikam esi zobārste un pasniedzēja?

Praktiskajā zobārstniecībā es intensīvi nostrādāju vairākus gadus, nereti – no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, arī sestdienās un dažkārt pat dežūrējot naktīs. Pieņēmu akūtos pacientus ar piepampušiem vaigiem un strutainiem iekaisumiem, sāpēs un bailēs histēriski kliedzošus bērnus, cilvēkus ar dažādām invaliditātes pakāpēm. Kad aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā, izlēmu, ka praktiskajā zobārstniecībā vairs neatgriezīšos, bet turpināšu darbu akadēmiskajā vidē, apmācot topošos zobārstus. Man ir izteikta empātijas spēja, esmu ļoti emocionāla, tādēļ nespēju distancēties no pacientu izjūtām un filtrēt uzņemto enerģētiku. Psiholoģiski tas ir ļoti smags darbs. Tagad joprojām divas dienas nedēļā strādāju kā Terapijas katedras pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē. 

Liāna Brūvere4_Easy-Resize.com

Foto: Liāna Brūvere

Kas ir Tava veiksmes atslēga?

Patiesa kaislība un mīlestība pret to, ko es daru, augstas darbaspējas un fakts, ka tas, par ko vēlos rakstīt, sakrīt ar to, par ko liela sabiedrības daļa vēlas lasīt. Uzskatu, ka veiksme ir likumsakarība – nekas no gaisa nekrīt tāpat vien, taču darbs vienmēr ir atslēga. Cilvēkam ir jādeg par to, kam viņš tic – tas ir skaisti, sniedz piepildījumu un aizrauj apkārtējos. 

Privātais_arhīvs3

Foto: Privātais Arhīvs

Vai tici liktenim un zvaigznēm debesīs?

Es teikšu mazliet citādi: es ticu, ka it visam, kas ar mums notiek, ir savs iemesls un jēga – izdarītajām izvēlēm, pieļautajām kļūdām, satiktajiem cilvēkiem, gūtajām atziņām, pārdzīvotajām sāpēm. Nejaušības nepastāv, jo tikai caur pieredzi mēs mācāmies, augam un kļūstam stiprāki. Tomēr vienlaikus cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties sevi, savas vēlmes un ceļu uz to piepildījumu, nevis pasīvi plūst pa dzīves straumi. 

Privātais_arhīvs2-2

Foto: Privātais Arhīvs

Kādas Tavuprāt ir Latvijas sievietes?

Labi izglītotas, spēcīgas, neatkarīgas. Man prieks, ka pazīstu daudz lielisku, drosmīgu sieviešu, kuras dzīvo atbilstoši saviem individuālajām vērtībām un priekšstatiem par pašrealizāciju, nevis pakļaujas stereotipiem un seko uzspiestiem trafaretiem. Diemžēl liela daļa sieviešu ir veiksmīgas, tomēr nogurušas. Mūsdienu standarts ir visuvarošas supersievietes tēls, taču, manuprāt, izpausties vienlīdz pirmklasīgi visās sfērās nav iespējams – jāizvirza prioritātes, un kaut ko vienmēr nākas ziedot, citādi perfekcionisms var rezultēties bieži sastopamajās 21.gadsimta kaitēs – hroniskā nogurumā, izdegšanas sindromā, veģetatīvajā distonijā. Es neesmu sastapusi nevienu sievieti, kura, lai arī cik stipra un patstāvīga, kaut vai klusībā neilgotos pēc vēl spēcīgāka vīrieša sev līdzās. Bibliotēku organizētajos pasākumos ļoti daudzas manas lasītājas apliecinājušas – viņas uzņēmušās stipro lomu nevis tāpēc, ka to patiešām vēlētos, bet gan tādēļ, ka jutušās spiestas tā rīkoties. Uzskatu, ka patiesi kvalitatīvai dzīvei nepieciešama savstarpēja enerģētikas mijiedarbība starp sievieti un vīrieti. Manuprāt, ir brīnišķīgi, ja sieviete var atļauties būt trausla un savu patieso spēku neizrādīt. Tā allaž ir atgriezeniskā saikne – arī vīrietis jūtas vīrišķīgs tad, ja sieviete viņam iedveš šādu pārliecību.

Ģirts Ozoliņš (F64)-2

Foto: Ģirts Ozoliņš

Trīs vērtības, ko cilvēkos vērtē visaugstāk?

Laba sirds, prāta un emocionālā inteliģence, spēja uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un rīcību.

Kas ir Tavs miers – nemierā? Un, kas ir Tavs atbalsts nedienās?

Mans miers un atbalsts ir ģimene. Miers ir vīra apskāviens un apziņa, ka esmu ļoti mīlēta. Miers ir tad, kad naktī vēroju savu bērnu, veselu, paēdušu un drošībā, saldi guļam. Tādos brīžos līdz sirds dziļumiem apzinos, cik daudz man ir dots un cik laimīga varu būtu.

Privātais_arhīvs1

Foto: Privātais Arhīvs

Mīlestība vienā teikumā? 

Mīlestība ir sarežģīts daudzfāžu fenomens, kuru analizējam un apgūstam visu mūžu, laika gaitā priekšstatam par tā būtību arvien mainoties.

Privātais arhīvs4

Foto: Privātais Arhīvs

Ko Tu ieteiktu tiem, kas baidās savos sapņos reiz savīties?

Uzdot sev jautājumu – vai vēlēšanās sapni piepildīt ir stiprāka par bailēm? Ja atbilde ir apstiprinoša, jāpārstāj baidīties un jāsāk rīkoties! Viens no skumjākajiem lēmumiem, kādu cilvēks var pieņemt, ir samierināšanās ar nepiepildītām ilgām un sajūtu „kā būtu, ja”. Es cieši ticu, ka sapņi mūsu sirdīs dzīvo tāpēc, lai taptu piepildīti. Neviens nespēj redzēt pasauli tavām acīm, līdz ar to neviens cits labāk par tevi pašu nezina un nevar zināt, kā nodzīvot tavu dzīvi laimīgi un jēgpilni.

Liāna Brūvere1_Easy-Resize.com

Foto: Liāna Brūvere

Un novēlējums bloga lasītājiem?

Justies iekšēji brīviem, dzīvot pilnasinīgi un būt laimīgiem tajā unikālajā veidā, kā katrs to redz, saprot un izjūt!